…Mana ticība auga ar katru dienu. Jo vairāk es to lietoju, jo stiprāka tā kļuva. Es bieži runāju ar draugu, kura vārds arī bija Dags. Viņš spēlēja ģitāru, un es spēlēju flautu, un mēs kopā diedelējām naudu uz ielas. Mana jaunā kristieša pieredze bija tik aizraujoša, ka es nespēju palikt mierā. Kādu dienu mēs pilsētā spēlējām savus instrumentus, lai vāktu naudu, bet neviens neapstājās un neiemeta ne grasi, tā nu mēs sākām runāt. Drīz saruna atkal pievērsās reliģijai.
„Jā, es ticu Dievam,” Dags teica, „bet es neticu Jēzum.”
„Es varu pierādīt, ka Jēzus ir,” es pārliecināts teicu.
„Un kā tu to darīsi?” viņš skeptiski jautāja.
„Cik daudz naudas mums šobrīd būtu vajadzīgs?” es jautāju.
„Būtu jauki, ja mēs dabūtu katram pāris dolārus. Tad mēs varētu aiziet paēst,” viņš teica.
„Labi,” es teicu, „es tagad lūgšu Jēzu, un mēs dabūsim četrus dolārus.” Es noliecu savu galvu, un teicu: „Kungs, palīdzi mums dabūt četrus dolārus, lai mēs varētu nopirkt labu maltīti, un palīdzi Dagam ieraudzīt, ka Tu esi reāls. Es lūdzu Jēzus vārdā, āmen.”
Mēs atsākām spēlēt, un drīz sieviete, kas gāja garām, apstājās un ieklausījās. Kad mēs beidzām, es jautāju, vai viņai nav kāda lieka nauda.
„Nu,” viņa teica, paklusējusi kādu brīdi, „parasti es nedaru šādas lietas, bet šodien ir mana dēla dzimšanas diena, un viņš ir apmēram jūsu vecuma.” Viņa parakājās savā naudas makā un izvilka naudu. „Vai četri dolāri būs labi?” viņa jautāja. Es viņu iedrošināju, ka derēs. Kad viņa gāja prom, viņa noteikti brīnījās, kāpēc mans draugs tur sēdēja ar atkārušos žokli.
Pēc kāda laika viņš nodeva savu sirdi Glābējam - Jēzum Kristum.
/Duglasa Batčelora dzīvesstāsts „BAGĀTĀKAIS ALU CILVĒKS”/
