Pēc kara kādu vīru atlaiž no gūsta. Kur lai viņš tagad sameklē savu sievu un bērnu? Dzimtene ir izpostīta. Viņš uzzina, ka ģimene devusies uz kādu tālu pilsētu. Ar lielām pūlēm arī viņš aizsniedz šo vietu un tagad stāv bez padoma stacijā. Kur gan lai tālāk iet? Bet blakus kāds bērns rotaļājas ar savu lelli…
„Tik vecai tagad vajadzētu būt arī manai meitiņai,” vīram ienāk prātā. „Kā tevi sauc?” viņš jautā mazajai un tā nosauc savu vārdu. Dīvaini, tā sauc arī viņa meitiņu, kuru tas vēl nekad nav redzējis. Pēc bērna dzimšanas tam mājās vairs neizdevās iegriezties. „Kur ir tava māmiņa?” viņš jautā tālāk. „Tur, pie kases. ” – „Vai tad jūs gribat kaut kur aizbraukt?” – „Jā, mēs braucam projām, mēs neesam no šejienes.” Šajā mirklī nāk māte. Seko pārsteiguma un prieka sauciens! Vīrs ir atradis savu sievu un bērnu! Vēl tikai nedaudz un neviens nebūtu varējis pateikt kur tās aizbraukušas. Bet vīrs bija cieši pārliecināts, ka Dievs viņu savedis kopā ar piederīgajiem.
(„Der Sonntag” Gemeindeblatt der Ev.-Luth. Landeskirche Sachsens vom 30.5.65.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru